Ziema (it kā). Ir sestdiena. Rīts. Āra laikapstākļi – kā “pūces tipa” cilvēka noskaņojums agrā rītā – drūms, apmācies, nejauks. Suņus ārā pa logu nemana. Tad jau laiks ārā tiešām nepatīkams (ja jau neviens tos suņus ārā nedzen). Laikam, kaut kur kāda ragana nosprāgusi, nu varbūt vēl nav līdz galam, bet tikai mokās.
Izrādās, ir daži dīvaini noskaņoti cilvēki, kuri šādos brīžos velk drēbes un dodas ārā gaidīt līdzīgi domājošos, lai dotos foto-piedzīvojumā uz Dobeles novadu. Tas gan nav pilnībā brīvprātīgi – iepriekš nosprausts “Saldus fotokluba ES DARU” datums šim pasākumam. Pagaidām, liekas, ka mūsu fotoapvienībai ir īpašs talants izvēlēties riebīgu laiku pasākumiem. Kā tajā kaitinošajā dziesmā “No 10/10”, bet te tikai “divi no divi”…
Sākam braucienu – ja ignorē laikapstākļus, tad viss liekas skaisti, līdz brīdim, kad saproti, ka asfaltētie ceļi ir OK, taču, visi grants seguma ceļi ir tik slideni, kā skriešana ar vilnas zeķēm pa svaigi vaskotu parketu.
Biksti, tiltiņš pār Bērzi – liekas, ka kāds vietējais iedzīvotājs, neapmierināts, ar pēkšņo auto un cilvēku pieplūdumu nāks pārmācīt “iebraucējus” ar dūrēm un izkapti, taču, padalās ar interesantu informāciju par veco autoceļa A9 novietojumu.
Gandrīz pabraucām garām vairākiem apskates punktiem – Gatis, laikam, nebūs piemērotākā navigācijas ierīce – tā vietā, lai uzmanīgi sekotu līdzi ceļam, viņš izvēlas fiksēt dažādas, dziļi filozofiskas un noderīgas tēzes, piemēram, “Tu atnāc ar trimmeri un latvānis: “Vāaāā…””
Zebrenes baznīcas drupas – aizaugušas, apaugušas, ieaugušas baznīcas drupas. Blakus kapi. Pie vienas kapu vietas ir bedre – nevaram saprast, vai kāds gribējis tikt ārā vai iekšā… Pārdomas. Pēc drupām šoferi kļūst prātīgāki – navigāciju uzticot google maps.
Lielauces pils – vieta, kur gandrīz varētu noticēt, ka ārā ziema, ja vien nebūtu kurmji un kurmju rakumi, kuri sacaurumojuši pļaviņu pie pils, kā kārtīgu Šveices sieru. Lietus paliek stiprāks. Daži fotokluba biedri sāk izskatīties pēc Aliexpress produkcijas, jo “iepakojušies plēvē”…
Ķeveles avoti – ceļš, kas pārbauda šofera mīlestību pret savu auto un paša šofera nervus. Kārtīga “redele”. Ja maisītu kokteiļus – varētu saliet sastāvdaļas šeikerī, nolikt uz priekšējā paneļa un, esot galamērķī, tas būtu vislabāk samaisītais kokteilis. Vieta īpatnēja – avotos ūdens daudz, gaismas foršas. Top pirmās “nopietnās” fotogrāfijas. Arī pirmās piesmeltās kurpes.
Atkal “šoferu tests” un drīz – Vecauces pils, parks, pirmā pasaules kara karavīru kapi, Auces dzelzceļa stacija. Parādās saulīte, pazūd lietus un top pirmās muļķīgās fotogrāfijas uz dzelzceļa sliedēm – laikam neviens nav pat dzirdējis par tām izglītojošām Avārijas brigādes animācijām par drošību dzelzceļa tuvumā. Būs jāuztaisa fotokluba sanākšana un izglītojošais “filmu vakars”.
Bēne. “767 You”. Nav saprotams, ko tas nozīmē, bet liekas, ka tā varētu būt vietējās mafijas robežu atzīmēšana. Bēnes muiža, Bēnes dzirnavas un akmens tilts pār Auces upi. Muiža īpatnēja – tornis, kā Disneja multenēs, taču pārējais – tipiski renovēta muiža. Tilts pār Auci – savādāks, ne tā kā citi. Bēnes dzirnavas – iespaidīga būve, taču, laika zobs nav paslīdējis garām. Šajā pieturas punktā pats foršākais – “vietējās ceļa zīmes” par “K2” un “nāru makšķerēšanu”, varbūt, ne tā juridiski pareizākā pieeja, taču “vietējais piesitiens” paliek atmiņā.
Bēnes stacija un ūdenstornis – nelielu mistiku vietai piešķir tas, ka Bēnes stacijai pulksteņi apstājušies precīzi vienā un tajā pašā laikā. Ignorējam, ka tie, visticamāk, darbojas ar elektrību un brīdī, kad tā tikusi atslēgta stacijas ēkai, tā “pazudusi” arī pulksteņiem. Nedaudz jāizpušķo ar stāstiem, ka kādā naktī, kad kaut kur pasaulē notikusi kāda traģēdija, bijuši trokšņi un gaismas kūļi tieši pie Bēnes dzelzceļa stacijas un vispār tā ēka uzcelta uz seniem kapiem un… un… un… “Un Vualā!” Mums ir “X failu” cienīgs stāsts un mistērija, kura noteikti būtu jāizmeklē patiesības noskaidrošanai. Varētu “uzrakstīt kādu projektiņu” par pāris tūkstošiem…
Ir stipri pēc pusdienlaika. Vēderu burkšķēšanas troksnis kļūst skaļāks un sāk traucēt mūzikas skanēšanai automašīnās. Nolemjam mainīt plānus un meklēt vietu, kur 10 izsalkušiem, nosalušiem foto-entuziastiem piepildīt punčus. Tiek “sodīta” Dobele, vai, kā dažas slavenības salīdzina “čuhņa”. Pēc “sīka huligānisma” ēdnīcā iegūstam vienu lielu galdu visiem 10 personāžiem. Garšīgais ēdiens, jēlie joki, “paskaidrojošā” ēdienkarte un siltās telpas rada patīkamu atslābumu, sārtus vaigus un vēlmi fotoaparātu nolikt tālu, tālu prom stūrī un atrast vietu kur “pakrākt”. Pēdējā kopbilde, drēgnais vējš un tiek nolemts, ka laiks doties mājās. Bija forši sajusties, kā tad kad tikai sākām tās “fotokluba štelles” (lasīt – jauni, “zaļi” un skaisti).
Līdz nākamajai reizei. MĒS TAGAD DARĀM…